Līgatnes kora diriģents Alberts Sala

Parādīts Trešdiena, 29 Jūnijs 2011 22:03

Valda Norīte

Fragments no grāmatas „Likteņdziesmas”, 1.daļas, izd. Melngaiļa Tautas mākslas centrs, 1996.gads

Līgatnē papīru ražo nu jau vairāk nekā 180 gadu. Dziesmu mīlošie Līgatnes papīrražotāji skandē dziesmas korī jau 120 gadus. Šajā laikā bijuši gan aktīvi, gan mazāk aktīvi kora darbības posmi, taču gandrīz visos lielajos dziesmu svētkos līgatnieši ir piedalījušies.

Viens no darbīgākajiem, visaktīvākajiem kora darbības posmiem saistās ar diriģenta Alberta Salas* (dz.1912.g.) vārdu. Viņš kori vadīja piecdesmitajos gados un Līgatnē bija nonācis pēc atgriešanās dzimtenē 1948.gadā. Kādreizējais dziedātājs darba gaitas te uzsāka pie pirmās, lielākās, papīrmašīnas kā „smērnieks”–tā papīrražotāji sauc mašīnas apkalpes zemākās kategorijas strādnieku, kura uzdevums ir gādāt par tīrību ap mašīnu un aizgādāt prom darba procesā radušos atkritumus.

Mūziķa dvēsele meklēja attiecīgu izpausmi, un Alberts Sala kļuva par papīrfabrikas kora diriģentu. Viņš labi pazina darbabiedrus fabrikā un iesaistīja kordziedāšanā muzikālākos jauniešus. Jaunais diriģents mācīja jaunajiem koristiem, kā jātur elpa dziedot, kā jāveido patīkamais tonis, kā jādzied bez „velvēm”, vārdu sakot, nostādīja balsi. Šajā darbā viņam liels atbalsts bija dzīvesbiedre Hermīne Sala, arī dziedātāja.

Fabrikā darbs bija nepārtraukts, maiņās, un, lai visi, kas grib, varētu dziedāt korī, arī mēģinājumi notika maiņās – kas vakaros strādāja, tad nāca uz mēģinājumu rītos. Tādēļ diriģentam bieži iznāca strādāt ar nedaudz dziedātājiem, ar atsevišķām balss grupām, pat atsevišķi ar katru dziedātāju. Tā nošu nepazinēji „ābečnieki” tika izaudzināti par koristiem, kas, „tikko kā no miega uzrauti”, spēja Dārziņa „Lauztās priedes” bez kļūdām „nobrāzmot”. Diriģents Sala mācīja mūs dziedāt ne tikai korī, bet arī duetos, tercetos, kvartetos, un visi dziedāja ar aizrautību, jo tas bija laiks, kad dziesmu cienīja ne tikai dziedātāji, bet arī klausītāji, kuru koncertos netrūka. Alberts Sala veda savus dziedātājus uz koncertiem Rīgā, uz Gustava Ernesaksa vadītā Igaunijas kora koncertu, kas toreizējiem koristiem vēl šodien glabājas atmiņā kā neaizmirstami dvēseles svētki. Diriģents vienmēr bija kopā ar kori. Tāds diriģenta entuziasms šodien diez vai sastopams, taču – cik vērtīgi būtu tādi pašaizliedzīgi un gudri diriģenti, kas varētu palīdzēt izvilkt mūsu jauniešus no muklāja, kurā daudzi no viņiem iestiguši!

Ja dziedātāju ļoti iecienītais Haralds Mednis rakstītu atmiņas par Siguldas rajona Dziesmu svētkiem, kuros viņš bija virsdiriģents, viņš Alberta Salas vārdu, manuprāt, minētu kā vienu no pirmajiem – 1951.gadā rajona dziesmu karā Salas vadītais koris izcīnīja 1.vietu. Fabrikas administrācija, kolektīva cienītais fabrikas direktors L.Volgins, kora darbību mērķtiecīgi atbalstīja. Toreiz papīrfabrikas korī dziedāja tikai fabrikā strādājošie un daži vietējie skolotāji. Konkursos un skatēs „algotņu” starp dziedātājiem nebija, viss tika sasniegts pašu spēkiem neatlaidīgā darbā.

Pēc sekmīgas piedalīšanās 1955.gada dziesmu svētku koru sacensībās Līgatnes papīrfabrikas kori izvēlējās par kandidātu braucienam uz Maskavu – uz latviešu mākslas un literatūras dekādi 1955.gadā. Ļoti intensīvi strādājot, izveidoja koncertprogrammu ar apmēram 30 dziesmām. Galvaspilsētas komisija programmu novērtēja ļoti atzinīgi, bet pēc neilga laika izrādījās, ka braucienam izraudzīts Raunas kolhoza „Zelta druva” koris, jo priekšnieki esot vēlējušies Maskavā redzēt kolhoza kori... Tikai vēlāk uzzinājām iemeslu – korim neesot bijis īstais diriģents, Sala taču bijis nometinājumā, un viņam nav augstākās izglītības! Ja tādu sūtīsim uz Maskavu, priekš kam tad Konservatorija!

Albertam Salam bija lemts izstaigāt represētam cilvēkam tolaik paredzētos ciešanu ceļus. Vēlēdamies dziedāt, viņš izturēja konkursu gan Valsts, gan Radio korī, taču abās vietās saņēma atteikumu, kā mēdz sacīt, „biogrāfijas dēļ”. Konservatorijā iekļūt viņam tomēr izdodas, pateicoties Teodora Kalniņa atbalstam, un viņš kļūst par maestro skolnieku. Diriģents kļūst par zinātkāru studentu, darbs ar Līgatnes papīrfabrikas kori turpinās. Klusās vakara un nakts stundās tiek radītas jaunas dziesmas korim... Kad pienāks to laiks?

1958.gadā Alberts Sala un Hermīne Sala saņēma darba piedāvājumu Ventspils Mūzikas vidusskolā un atvadījās no Līgatnes dziedātājiem. Pēc viņa mūsu korim nāca citi diriģenti, kuru vadībā esam „karojuši” it visos sekojošajos Dziesmu svētkos Rīgā. Reizēm veiksmīgāk, reizēm mazāk veiksmīgi, taču vienmēr un joprojām bez „izpalīgiem”, kas pēdējā laikā kļuvuši par koru karu neatņemamiem komponentiem.

Alberta Salas izaudzināties dziedātāji nu jau 40 gadus ir kora pamats. Viņa darbs ir nesis augļus ne tikai no vieniem līdz otriem Dziesmu svētkiem, bet cilvēka mūža garumā. Pats diriģents Līgatnē vienmēr ir gaidīts – gan kā kora koncerta klausītājs, gan kā virsdiriģents. Daloties šajās atmiņās, Alberta Salas izaudzināties dziedātāji saka viņam paldies par bagātajiem gadiem!

* Alberts Sala miris 1997.gada 10. jūlijā, apglabāts Cēsīs, Bērzaines kapos.