Dienā, kad sabiedrības aktīvākā daļa referendumā izteica savu viedokli par Saeimas atlaišanu, kupls sveicēju pulciņš devās arī uz augstāko Allažu pagasta vietu pie Krustkalniem (atslepenotajās padomju militārajās kartēs tā augstums norādīts 112,2 m vjl), kur zemnieku saimniecības „Jaunveltiņi” īpašnieks Gvido Krūmkalns svinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu. Lai jubilejas dienā gaviļnieku pārāk nenogurdinātu, Krūmkalna kungu sveikt un saimniecību apskatīt ierados dienu pirms lielās balles, kad pie dzīvojamās ēkas fasādes vēl rosījās celtnieku pulciņš un dārza terasītei, kur paredzēta dancošana, tika likti pēdējie grīdas dēļi.

            Saimnieku sastopu rosāmies pa kūti, kur neskatoties uz tveicīgo dienu, ir patīkami vēss, jo kūts celta pēc atvieglotā tipa projekta -  patīkama vēsmiņa brīvi klejoja pa lopu novietni, jo būvei nav tradicionālo logu un siltinājuma. „Daudzi man ir jautājuši, vai ziemā gotiņām nesalst”, manu domīgo skatu uztvēris, stāsta saimnieks. „Savā praksē esmu pārliecinājies, ka zemā temperatūra netraucē, ja lopiņš ir labi paēdis, aktīvs un guļvieta atrodas sausumā, bez tam ziemās, kad sāk plosīties sniegputeņi, gar abām sienām tiek nolaistas speciāli aizsargmateriāli.

            Zemnieku saimniecībā „Jaunveltiņi” mīt lielākais Allažu pagasta piena lopu ganāmpulks – 250 liellopi, no kuriem 125 gotiņas ir slaucamas, un tā ir vienīgā piena saimniecība, kurai Allažu pagastā jau otro gadu ir izdevies noturēt ļoti augstus piena izslaukumus- virs 10 000 litriem no govs sezonā. Krūmkalnu ģimene savu tagadējo ganāmpulku sākusi veidot 1998. gadā ar pirmajām piecpadsmit Holšteinas šķirnes melnraibajām telītēm, kuras tika iepirktas Holandē. Pa šiem gadiem, cītīgi brāķējot neperspektīvākos dzīvniekus un piepērkot klāt jaunus, izveidots ražīgs ganāmpulks.

            Gvido Krūmkalns stāsta, ka viņam esot divas izglītības- lauksaimnieciskā un tehniskā, jo pēc lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas viņš mācības turpināja Politehniskā institūta enerģētikas fakultātē. Iegūtās zināšanas ir palīdzējušas gan sekmīgi vadīt saimniecību, gan sekot līdzi fermas lopu novietņu celtniecībai un aprīkošanai. Īpaši pakavējamies pie kanādiešu firmas HOULE  mēslu transportiera, kurš ieprogrammēts ik pa divām stundām veikt automātisko kūtsmēslu tīrīšanu. Pirms tā iegādes Krūmkalna kungs apzvanījis visas iespējamās firmas, kuras Latvijā tirgo līdzīga rakstura iekārtas, un tikai viena no tām bija gatava iekārtu nodemonstrēt darbībā. Tā ir bijusi ļoti auksta ziemas diena, kad viņš ieradies „mēslu transportieri lūkoties”, un redzētais bija gana pārliecinošs – iekārta teicami strādājusi arī lielā salā. Apskatām gan slaukšanas un piena dzesēšanas zāles, gan gotiņu atnešanās novietni, taču vislielāko iespaidu uz mani atstāj „lopu muguru kasāmā ierīce” divas lielas rotējošas birstes, kuras uzsāk savu darbību kad, kad gotiņas pie tā nostājas un piespiež sānus. Tā kā lopiņi pa kūti var brīvi pastaigāties, tad vēroju, kā ik pa brīdim kāda no raibaļām izmanto piedāvātās „ekstras”.

             Pavisam netālu no kūts Gvido Krūmkalns ir uzcēlis nelielu namiņu, kura vienā pusē atrodas viņa darba kabinets, bet otrā - dzīvojamās telpas strādniekiem. Saimniecība var nodrošināt ar darbu trīs strādniekus, un tā kā darba specifika prasa, lai lopu kopēji dzīvniekus varētu apraudzīt jebkurā diennakts laikā, ja rastos tāda nepieciešamība, tad šādu telpu ierīkošana ir pozitīvs žests darba ņēmējam no darba devēja puses. Tiesa gan, kadri, diemžēl, ilgi neturas, un nereti pirmā algas diena ir arī pēdējā darba diena. Tieši palīgdarbu strādnieku nepietiekamība un mainība ir galvenais, kas traucē saimniecībai strādāt bez problēmām- ik rīts sākas ar to, ka tiek pārbaudīts, vai visi „kadri” vēl ir uz vietas. Lai saimnieki naktīs varētu gulēt mierīgāk, visās ražošanas telpās ir uzstādīta video novērošana, tā ļaujot vērot procesus visas 24 stundas diennaktī, neizejot no dzīvojamās mājas. Visi dati tiek ierakstīti, un tas atvieglo kopā ar strādniekiem vēlāk noskaidrot kāda atsevišķa notikuma secību, vai pierādīt pušu argumentus, ja ir izveidojusies konfliktsituācija.

            Ja pirmajā saimniekošanas desmitgadē visi līdzekļi tika ieguldīti ražošanas ēkās un lopu labturības pasākumos, tad pēdējos gados Krūmkalnu ģimene beidzot pievērsusies arī savas dzīvojamās mājas rekonstrukcijas darbiem. Vecā Jaunveltiņu māja pamazām pārtop par plašu, ērti iekārtotu ģimenes māju, kur brīvdienās sarodas visi trīs pieaugušie dēli ar savām otrajām pusītēm un nu jau veselām četrām atvasītēm. Ja kūtī kārtību uzrauga ģimenes galva, tad māja ir dzīvesbiedres Silvijas pārziņā. Pēc izglītības Silvija ir filoloģe un vienu dienu nedēļā viņa vēl aizvien strādā Allažu pamatskolas bibliotēkā, bet pārējās sešas tiek veltītas saimniecībai. Māja, dārzs, puķu dobes, brokastis, pusdienas, vakariņas, talcinieku ēdināšana un visi iespējamie darbi kūtī, kad steidzami uzrodas kāda vajadzība. Silvija pajoko, ka viņa visu laiku atrodas „dežūrgatavībā”, ja nu pēkšņi jāaizvieto lopkopējs, jāārstē kāds lopiņš vai jāsēklo gotiņa. Pa jaunajiem, plašajiem logiem paveras jauks skats uz lielajiem ozoliem, zem kuriem vakaros čubinās ežu ģimenīte un pārbauda, vai tuvumā nav paslēpies kāds zalktis. Pagājušajā ziemā drošu patvērumu mājas tuvumā bija atradis stirnu bariņš, kurš regulāri ganījās pie skābsiena kaudzes, un pavisam negribīgi bija griezis ceļu traktoram, kad tas agros rītos braucis gatavot govīm barību. Šovasar stirniņas esot manītas tuvējā mežmalā, un tas nozīmē, ka viņām šai pusē ir ērti un droši. Silvija cer, ka nākošziem, dzerot rīta kafiju, atkal varēs vērot graciozos dzīvnieciņus.

            Gvido Krūmkalns aktīvi seko līdzi politiskajiem procesiem valstī un ir Zemnieku Saeimas biedrs. Pirms pāris gadiem, kad zemnieki ar smago lauksaimniecības tehniku devās uz Rīgu, arī Jaunveltiņu traktors bija to vidū. Sieva Silvija ir parūpējusies, lai darba kabineta sienu gaumīgi rotātu atzinības raksti un pateicības- tur ir gan LLPKS „Jaunais piens” pilntiesīgas līdzdalības apzīšanas sertifikāts, gan Allažu pagasta lauksaimniecības speciālistu un Siguldas novada Domes pateicības raksti, gan lauku atbalsta dienesta dokuments, kas apliecina, ka saimniecībā veiksmīgi īstenoti SAPARD projekti. Tā kā īstenais apciemojuma mērķis ir jubilāra godināšana, tad par politiku šoreiz nerunāju, bet ar interesi aplūkojam daudzskaitlīgo gotiņu kolekciju, kura izvietota gan sekcijas plauktos, gan dažādās citās telpas vietās kā interjera priekšmeti. Sākam skaitīt, bet pie cipara četrdesmit skaits sajūk, jo arī pats saimnieks, atšķirībā no raibaļām kas ir kūtī, šīm dāmām skaitu nezin. Esot sācis nejauši ar kādu porcelāna figūriņu un krūzīti, bet nu jau kolekciju papildina draugi un radi, kuri atved un dāvina „gotiņas un telītes” no dažādām pasaules valstīm.

            Saimniece mani laipni aicina pie kafijas krūzes, arī jubilārs piesēž atvilkt elpu. Konstatējam, ka nemaz tik bieži tāda mierīga pasēdēšana neiznāk, jo laukos darbs dzen darbu. Arī pa Allažu dabas takām abi neatceras, kad pēdējo reizi staigājuši, tāpēc ar interesi uztver piedāvājumu kādā brīvākā brīdī vietējā gida pavadībā veikt mazu ekskursiju pa Allažu pagasta skaistākajām vietām. Tā jau nereti gadoties, ka tie, kas dzīvo pie kāda interesanta dabas objekta vai jūras, to apmeklē retāk, kā tie, kam līdz apskates vietai jābrauc vairākus simtus kilometru.

            Projām dodoties, vēl uzmetu skatu raibaļām, kas labi paēdušas, atpūšas patīkami vēsās kūts nojumē. Nemaz nebrīnos, ka dzīvojot tik komfortablos apstākļos, gotiņas dod augstus piena izslaukumus. Novēlu, lai saimniekiem laba veselība un spēks vēl ilgi noturēties pagasta labāko piena lopkopības rādītāju augšgalā.

Vija Vāvere

            Divdesmitais gadsimts Allažos ienāca ar jaunu politisko strāvojumu – neskatoties uz to, ka Latvija joprojām atradās cariskās Krievijas pārvaldes zonā, arī laukos parādījās jaunas vēsmas - auga allažnieku nacionālā pašapziņa, turīgākie zemnieki no muižas atpirka īpašumus, dibinājās jaunas sabiedriskās organizācijas.           1903.-1904. gadā Allažu pagasta „Sostēs” notiek lauksaimnieku kursi, kurus vada toreiz vēl jaunais agronoms Kārlis Ulmanis. Kursu apmeklētāji, kuru skaits pārsniedz sešus desmitus, apgūst progresīvas saimniekošanas metodes, kas balstās uz tirgus ekonomikas principiem. Allažu saimnieces iemācās jaunu krējuma ražošanas metodi- ar nostādināšanu. Šādi iegūtais krējuma izstrādājums nav tik trekns un biezs kā tradicionālais, tāpēc pie Rīgas kundēm tam ir īpašs pieprasījums. Vēl pēc pāris gadiem Allažos tiek dibināta pirmā lauksaimniecības biedrība, kuras biedri kopīgi iegādājas tvaika lokomobili ar kuļmašīnu labības kulšanai un gateri- kokmateriālu zāģēšanai.

            1913. gada decembrī piecdesmit allažieki nodibina krājaizdevu sabiedrību, jo zemniekiem ir naudas pārpilnība. Pirmajā darbības gadā tiek uzņemti 100 jauni biedri. Puse no aktīviem tiek izsniegta biedriem kredītos, bet brīvie līdzekļi- ieguldīti valsts vērtspapīros.

            Enerģiski uzsākto saimniekošanu pārtrauc Pirmais pasaules karš, kas allažniekiem ir īpaši nežēlīgs – pagasta teritorijā notiek lielas pretinieku armijas kaujas, kā rezultātā 70% saimniecību tiek pilnīgi vai daļēji izpostītas. Krāsmatās pārvērtusies ne tikai barona muiža, bet arī baznīca un tautas nama ēka, kurā līdz karam atradās skola.

            Līdz ar Latvijas Republikas proklamēšanu, no drupām jaunu dzīvi sāka celt arī allažnieki.

            Viens no pirmajiem jaunās valsts uzdevumiem bija lielo muižu sadalīšana un zemes piešķiršana bezzemniekiem, tāpēc jau 1920. gadā Satversmes sapulce izveidoja komisiju agrārās reformas izstrādei. Muižām tika atstāti tikai 50 hektāri zemes, pārējais tika atsavināts un izdalīts bezzemniekiem bez maksas. Iedalāmie zemes gabali nevarēja būt mazāki par 10 hektāriem un lielāki par 22 hektāriem, lai gan reformas noslēgumā tika iedalīti arī mazāki.

            Septiņdesmit septiņām vecsaimniecībām piebiedrojas vēl 213 jaunsaimniecības un amatnieku saimniecības. Kopējā lauksaimnieciski izmantojamā zemes kopplatība – 7320 hektāri, kas būtiski neatšķirtas no mūsdienām ( 7057,3 ha , saskaņā ar VZD datiem uz 01.01.2011. ).

            Pēc pagasta darbveža Fr. Ernestsona publicētajiem datiem periodikas izdevumā „Brīvā zeme” (22.01.1937.), Allažu pagastā dzīvo 1506 iedzīvotāji, kuru nekustamās mantas taksācijas kopvērtība sastāda 856 889 Ls.

            Vietējo pārvaldi likumā noteiktā kārtībā realizē Allažu pašvaldība, kas atrodas „Muceniekos” (sarkanu ķieģeļu ēka iepretī skolai).  Nodibinoties Latvijas valstij, 1918. gada 14. decembrī tiek izdots likums par Latvijas pagastu satversmēm, kas uzskatāms par sākumu tai pašvaldības iekārtai, kāda pastāvēja Latvijas laikā. Allažu pašvaldība uz šī pamata darbojas līdz 1922. gada 21. jūnijam, kad satversmes sapulce pieņem „Likumu par pašvaldībām”, kas nosaka kārtību, kādā pagasta iedzīvotāji ievēl pagasta padomi un revīzijas komisiju. Pēc 1934. gada 15. maija pagastu padomes funkcijas tiek sašaurinātas, bet valdes – paplašinātas (no izpildinstitūcijas tā kūst par lēmējvaru). Pagasta valdes priekšsēdētājs tiek pārdēvēts par pagasta vecāko un tā tiesības paplašinās. Visu pirmās neatkarīgās Latvijas laiku Allažu pagastu vada Kārlis Krūmiņš („Mazvildu” saimnieks).

            Tāpat kā mūsdienās, arī tajā laikā pašvaldību darbu reglamentēja virkne noteikumu un instrukciju. Tā 1928. gada 2. jūnijā pieņemtā Instrukcija pagastu padomēm un valdēm noteica, ka pagasta valdes kanceleju nevar ierīkot ēkā, kura netiek apdzīvota, tāpēc „pagastmājas” dienvidaustrumu stūrī bija dzīvoklis pagasta darbvedim. Galvenā ieeja kancelejā bija ēkas ziemeļrietumu pusē. Pirmā telpa pa kreisi bija paliels vestibils, kurā publika vai lūdzēji gaidīja uz pieņemšanu. Tālāk bija kabineti pagasta vecākajam, darbvedim un viņa palīgam (rakstvedim), kā arī sēžu zāle. Pagasta pašvaldība cēla skolu un algoja skolotājus, uzturēja dzimtsarakstu nodaļu, trūcīgos nespējniekus, administrēja obligāto lauksaimniecības ēku apdrošināšanu pret uguni, uzlika šķūtis un īpašā grāmatā reģistrēja klaušas, uzraudzīja zemes ceļu labošanu, organizēja vēlēšanas un tautas nobalsošanu, reģistrēja rezervistus un organizēja mobilizāciju. Caur pašvaldību tika organizēta gan agrārā reforma, gan nodokļu iekasēšana, gan statistikas ziņu vākšana, gan būvniecības uzraudzīšana. Pagasta manā atradās arī pasta nodaļa un automātiskā telefona centrāle 200 abonementiem, kas tai laikā bija lielākā šāda veida centrāle lauku rajonos. Katrā otrajā mājā bija telefons un radio aparāts, kas liecina par zināmu iedzīvotāju turību.           Pagasta kopējais budžets 1936./37. saimnieciskajā gadā bija 20 700 latu, kas uz vienu iedzīvotāju sastādīja 13,57 Ls. Budžeta ienākumu lielāko daļu (88%) sastādīja nodokļi, savukārt no ieņemtās naudas 35% tika novirzīti administrācijas uzturēšanai, 23% sociālajai aprūpei, 21% veselības aizsardzībai, 11% - izglītībai. Pašvaldībai piederēja 3 saimniecības, tautas nams, 6-klašu pamatskola, nespējnieku patversme (20 personām). Skolā strādāja 3 skolotāji un mācījās 111 skolēni. Skolas ēka tika uzcelta 1926. gadā, bet internāts - izbūvēts 1935. gadā. Pirmā pasaules kara laikā nopostītās ēkas vietā tika uzcelts jauns Tautas nams ar izrīkojumu zāli 600 apmeklētāju uzņemšanai.

            Sabiedrisko kārtību pagastā uzraudzīja kārtībnieks, kuram pagasta vadība nodrošināja dzīvokli ar apsildīšanu un apgaismojumu, bet arestantiem bija iekārtotas ieslodzījuma telpas (karceris), viena – vīriešiem, otra - sievietēm. Kārtībniekam palīgos bieži nāca aizsargu organizācijas biedri, kuri piedalījās pārkāpēju aizturēšanā un sabiedriskās kārtības uzraudzīšanā lielāko sabiedrisko pasākumu norises laikā. Interesants amats bija ziņnesis, kura uzdevumos ietilpa katru nedēļu apmeklēt visas saimniecības, lai nogādātu pašvaldības ziņojumus un apkārtrakstus. Ziņnesim līdzi bija iznēsājamā grāmata, kurā saimnieki parakstījās par dokumentu saņemšanu.

            Allažu galvenās lauksaimniecības nozares bija graudkopība un lopkopība, īpaši – sugas lopu audzēšana (5 vaislas buļļu stacijas). Rīgas apriņķa zemnieku dienā (1937. gadā) „Zvirgzdu” lauksaimniece Marija Osis saņēma kristāla saldumu trauku par augstākās sviesta ražas iegūšanu no govs Brūklenes (gada izslaukums no govs 7455 kg piena, tauki-4,4% jeb 387 kg sviesta). Neskatoties uz to, ka Allažos bija labi attīstīta piena lopkopība, pagastā nebija nevienas pienotavas, izņemot Mālpils piensaimnieku sabiedrības krejotavu, kurai pienu nodeva tikai neliela daļa lauksaimnieku. Lielākā daļa izvēlējās savu produkciju pārdot Rīgas tirgos bez starpniekiem. Katru dienu lauksaimnieki ar vairākām automašīnām savus piena ražojumus nogādāja uz tirgiem vai citām produkcijas realizācijas vietām. Allažos bija vairākas visā republikā labi pazīstamas paraugsaimniecības. Daudzas Allažu saimniecībaslepojās ar progresīvākajām kūtīm- ar modernām dzirdnēm, barības galdiem, mēslu transportieriem. Vairāk kā pusei pagasta saimniecību bija uzstādīti vēja rotori ūdens sūknēšanai mājlopu dzirdināšanai un saimnieciskām vajadzībām. Ūdeni uzkrāja baseinos vairākām bezvēja dienām.”Zvirgzdu” saimniecība vēja enerģiju izmantoja vircas sūknēšanai baseinā un piena dzesēšanai. Kā piemērs pārējiem progresīvu saimniekošanas metožu pielietošanā tā laika presē tiek minētas arī saimniecības „Liblaiskas”, „Kalna Pullēni”, „Grunduļi”, „Vecklintis” un citas. Sadarbībā ar Slimo kasu nodaļām, vairākas saimniecības vasarā pie sevis izmitināja pilsētas bērnus, kuriem ārsti veselības stāvokļa dēļ ieteikuši uzturēties svaigā gaisā pie „lauku labumiem”.

            Elektrisko strāvu lielākajai pagasta daļai piegādāja Valsts autonomais Juglas elektrības uzņēmums, taču dažas saimniecības elektrisko stāvu sev ražoja pašas. Nopietnākā no tām bija Kaķugravas saimnieka elektrostacija, kas avota ūdens enerģijas spēku pārvērta elektroenerģijā, nodrošinot elektrības apgaismojumu savai saimniecībai un tuvākajā apkārtnē esošajām mājām. Avota ūdens tika izmantots vairākkārtīgi, jo to uzkrāja ūdenskrātuvē- dīķī, ko tālāk pa koka sili pievadīja ūdensratam, kas darbināja dzirnavu mehānismus. Otrs „mazais Ķegums” atradās uz Tumšupītes, un to bija ierīkojuši divu kaimiņu māju - „Sostu” un „Lejnieku” saimnieki. Šis bija viens no objektiem, ar kuru 1936. gada 21. septembrī Allažu pagasta apmeklējuma laikā iepazinās toreizējais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Mazās elektrostacijas ierīkošanai tika iztērēti apmēram 300 lati, un tā darbināja 1,5 zirgspēku motoru, nodrošinot abas pieminētās saimniecības ar elektrisko apgaismojumu gandrīz cauru gadu.

Attēlā:  Vēja rotors Līblaiskās

            Allažnieki tradicionāli ir bijuši labi dārzkopji. Viena no Vidzemes novada paraugsaimniecībām bija „Rumpji”, kas specializējās ārstniecības augu audzēšanā un sagatavošanā (1936. gada republikas dārzkopju izstādē par panākumiem ārstniecības augu audzēšanā saimniecība ieguva balvu - mazo sudraba kausu). Saimniecībā ražoja āboliņa pulveri, ko eksportēja uz ārzemēm, un izmantoja siera ražošanā kā olbaltumu avotu (pulveris saturēja 25% olbaltumvielu). Viens no saimnieka brāļiem, pēc izglītības ķīmiķis, ierīkoja skuju un rožu eļļas spiestuvi. Saimniecības ēkas ziemeļu galā uzbūvēta tiem laikiem moderna kalte dažādām drogām un garšaugiem. Pirmā stāvā tvaika dampis ražoja karsto gaisu, kas pa ventilācijas lūkām pacēlās uz otro stāvu, kur iekārtotos īpašos plauktos- atvilktnēs tika sagatavotas drogas farmācijas rūpnīcas vajadzībām. Kalte bijusi domāta galvenokārt auga, ko mēs pazīstam kā Uzpirkstīti- Digitalis  lapu ātrai žāvēšanai. Turpat žāvēti arī mežrozīšu un vilkābeļu augļi, ķimenes un kaņepes, kā arī vesela virkne citu dziedniecības un garšaugu. Lai ziemā kaltes nestāvētu bez darba, no kaimiņiem iepirktas priežu skujas, kas smalcinātas, žāvētas un tirgotas kā barības piedeva lopiem. „Rumpju” mājas piekalnītē bijusi stādu audzētava, bet aiz mājas pletušies ābeļu, bumbieru un ķiršu dārzi. „Vecintēnu” saimniecība bija specializējusies tabakas audzēšanā un piegādē tabakas fabrikai, pie „Pūpolu” mājām atradās vecās muižas dārzniecības kokskola. Tai vēl ilgu laiku apkārt bija ļoti blīvi stādīti ābeļu sēklaudži, saldie ķirši, arī pīlādžu rindas, ogulāju stādi. Dārzniecību pārraudzīja dārznieks Jānis Sērietis ar sievu. Viņu uzraudzībā bija siltumnīca ar vīnogām. Vīnogas apkurināmās siltumnīcās tika audzētas arī „Jaunklintīs”. Tur bija iekārtota paraugsaimniecība ebreju izcelsmes jauniešiem, kuri apguva praktiskās darba iemaņas lauksaimniecībā speciāli Izraēlas vajadzībām.

            1937. gada laikrakstā „Brīvā zeme” minēts, ka Allažu pagastā reģistrētas 7 pārtikas un sīkpreču tirgotavas un 3 dažādu pārējo preču tirdzniecības vietas. Lielākais no veikaliem atradies Stīveros vecajā kroga ēkā un to vadījis tirgotājs Hugo Miķelsons. Alkohola tirdzniecības monopols bijis tikai veikalam, kas atradies pie Tautas nama, un tajā noteiktas stundas nedēļā tika tirgoti alkoholiskie dzērieni.

            Allažos bija ļoti rosīga sabiedriskā dzīve, 1937. gadā te darbojās vairāk kā 20 biedrības. Grūti pateikt, kas ir bijis par iemeslu tam, ka vienlaicīgi darbojušās vairākas organizācijas ar līdzīga rakstura darbības virzieniem. Piemēram, lopkopības biedrības vien bijušas četras: Allažu I un II lopkopības pārraudzības biedrība, Allažu lopkopības biedrība „Stars”, Allažu un apkārtnes sugas lopu audzētāju biedrība. Trīs biedrības bija arī dārzkopjiem: I, II un Allažu rajona dārzkopības biedrību apvienība, Allažu lauksaimniecības biedrība un lauksaimnieku - rūpnieku biedrība „Ražotājs”, biškopības biedrība. Allažos darbojās krājaizdevu sabiedrība, 3 meliorācijas sabiedrības, savstarpējā uguns apdrošināšanas biedrība, brāļu kapu komiteja, aizsargu nodaļa, aizsardžu pulciņš, Allažu evaņģēliski luteriskās draudzes dāmu komiteja, 75. Allažu mazpulks un biedrība „Allažu jaunatne”.

             Pagastā norisa aktīva kultūras dzīve -1935. gadā Allažu koris svinēja 65. gadu jubileju, Allažu teātra trupa, ko vadīja režisors Vodemārs Cauka, iestudēja tādas lugas kā „Skroderdienas Silmačos”, „Trīnes grēki”, „Ugunī”, „Ļaunais gars”, „Zagļi”, „Indrāni”. Tautas namā pirms ballēm notika priekšlasījumi jaunatnei par alkohola lietošanas kaitīgumu. 1934. gadā Allažu brāļu kapos svinīgi tika pārapbedītas 26 Pirmā pasaules karā kritušo karavīru mirstīgās atliekas, kas savāktas no visa pagasta. Allažu ev.lut draudze pēc arhitekta Paula Kundziņa projektu metiem uzcēla tautiskā stilā veidotu baznīcu.

            Mierīgā un attīstības pilnā dzīve turpinājās līdz 1940. gadam. Vērīgākie prāti, kas bija sekojuši pasaules politikas norisēm, nereti mēdza pārspriest trauksmainos pasaules politikas notikumus – 1939. gada Vācijas uzbrukumu Polijai, „savstarpējā palīdzības pakta” noslēgšanu starp Baltijas valstīm un PSRS, kā rezultātā Latvijā tika ierīkotas padomju kara bāzes un ievesti svešas valsts karavīri. To, ka Eiropas politiskajā atmosfērā brieda „negaisa mākoņi”, nevarēja nejust, bet cik smagas un postošas varētu būt „briestošās vētras” sekas, to reti kāds varēja iedomāties.

                Novadpētniecības materiālus apkopoja Vija Vāvere